Dzimis Bērzaunes pagasta "Susurēnos" lauksaimnieka ģimenē, beidzis Bērzaunes pamatskolu, Madonas ģimnāziju (1928), Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē studēja baltu filoloģiju (1929-1936). Strādājis Rīgas radiofonā, līdztekus nodarbojoties ar literātūras kritiku un grāmatu recenzēšanu.
No 1933. gada periodikā publicēja rakstus un recenzijas. Otrā pasaules kara laikā (1942-1944) strādāja žurnālā "Latvju Mēnešraksts". 1944. gadā emigrējis uz Vāciju. 1950. gadā pārcēlies uz Zviedriju, dzīvojis Upsālā. No 1952. gada strādājis laikrakstā "Latvija", bijis ražīgs grāmatu recenzents. Sastādījis un rediģējis vairāk nekā 20 grāmatu, to vidū Veronikas Strēlertes dzejas izlasi "Sudraba ūdeņi" (1949) un Erika Ādamsona "Rakstus" (1960). Lielākā un nozīmīgākā Rudzīša rakstu daļa pēc viņa nāves apkopota grāmatās "Starp provinci un Eiropu" un "Raksti".