Ko gan dara bibliotekārs:
Vispirms katra spēle tiek godam izpakota: plēve čaukst kā sniegs zem kājām, un kastītes atveras ar cerību — “Vai tik te nebūs kārtējās 584 sīkās detaļas?”.
Tad stafeti pārņem bērnu literatūras nodaļas darbiniece. Viņa kopē un laminē spēļu noteikumus ar tādu rūpību, it kā gatavotu bruņas varoņiem. Jo, būsim godīgi — spēļu noteikumi ir tie, kas pazūd visbiežāk. Tie aizceļo uz mājām, pazūd aiz dīvāna vai vienkārši iztvaiko no kastes. Tāpēc tiek radīta droša rezerve — neiznīcināma kā bibliotēkas kārtējais klusuma noteikums.
Mazāka izmēra noteikumi tiek ieskenēti un pārvērsti par cildenu A4 formāta dokumentu — kā no parasta kareivja par generāli. Ja nu atgadās, ka latviešu valodas vietā kastē iemaldījušies noteikumi lietuviski, bibliotekārs kļūst par tulku, lingvistu un diplomātu vienā personā.
Un šādi, soli pa solim, katra spēlīte tiek vairākas reizes apmīļota, aprūpēta un sagatavota lielajai dzīvei lasītāju rokās.
📚 Jo bibliotēkā pat galda spēles nonāk pie labsirdīgiem profesionāļiem, kas parūpējas, lai tās jūtas gaidītas, saprastas un — protams — kārtīgi noskenētas. 🎲