"Stāsts ir par meiteni vārdā Una. 22 gadu vecumā tika pārslimota smaga slimība – meningīts. Tam sekoja ilgs un grūts atlabšanas posms. Sākās neizskaidrojamas veselības problēmas, ko ārsti veiksmīgi norakstīja uz veģetatīvo distoniju. Nevēloties iedziļināties situācijā un negribot atzīt savas kļūdas, mediķi veiksmīgi slēpās aiz šīs diagnozes gadu garumā. Līdz 5 gadus vēlāk pienāca diena, kad meitene saviem spēkiem vairs nebija spējīga pat apsēsties sēdus. Tikai tad ārsti sāka reaģēt. Tika uzstādīta adekvāta diagnoze – smagas komplikācijas pēc pārslimotā meningīta. Piemeklēta un uzsākta atbilstoša ārstēšana.
Ceļš nav viegls, bet beidzot tas ved uz priekšu. Krāsas, audekls un glezna ir meitenes patvērums. Paslēptuve no ikdienas sāpēm, nespēka un smagā. Tā ir pasaule kurā rodama cerība un ticība labajam. Ticība, ka pienāks diena kad sāpes izzudīs. Tā ir pasaule kurā bailēm ir atļauts godīgām būt. Pasaule kur ieskatīties patiesībai dziļi acīs un būt drosmīgai. Tas prasa lielu dūšu, nopogāt silto kažoku, aiz kura siltumā varēja slēpties, un iziet pie pasaules kailai. Ļaujot ieskatīties dvēselē tik dziļi. Atklājot pasaulei savu spēku un bezspēku. Sāpes un cerību. Sapņus un bailes. Ļaujot pasaulei ielūkoties savos darbos. Glezna kā liecība, ka cilvēks ir DZĪVS!" tā Una Kukle pati par sevi.