Cianotipiju izstāde MĒNESS MERKŪRĀ. Merkūrs retrogrādā.

Aizbēdz no ikdienas steigas un ienirsti noslēpumainajā zilo toņu pasaulē! Izstāde “Mēness Merkūrā. Merkūrs retrogrādā” Madonas novada bibliotēkā aicina Tevi piedzīvot cianotipijas maģiju – gaismas, ēnu un nejaušības radītus attēlus, kuros sastopas sapņi un realitāte.

Cianotipija ir gaismas māksla. Cianotipijas procesu 19.gs.izgudroja angļu zinātnieks un astronoms  Džons Heršels. Cianotipijas attīstības rezultātā, vārdu cyan sāka lietot arī krāsas nozīmē, tā ir debeszila, gaiši zila, arī zaļganzila – šādās krāsās un nokrāsās ir visas cianotipijas. Cianotipija ir viens no pirmajiem fotoprocesiem, tehnika, ko  iesākumā lietoja botāniķi fotogrammu izgatavošanai. Vēlāk to, sauktu arī par blueprint, izmantoja fotoreprodukciju radīšanai, rasējumiem, grāmatu ilustrācijām.

Trīs mākslinieces – Zane Beģe - Begge, Olita Šlesere un Dārta Elīza Macijevska – katra ar savu rokrakstu pārvērš cianotipiju par stāstu. Stāstu par kustību, iekšējo pasauli, planētām un to, kā mēs sajūtam laiku, kad viss ap mums šķiet retrogrādā.

Šī ir izstāde, kurā nevis tikai skatās, bet pieredz.
Kur zils kļūst dziļāks par krāsu, un papīrs – par portālu.

Zane Beģe - Begge  - jau 18 gadus mana nodarbošanās ir pedagoģija - mācīties un mācīt - tā ir ikdiena. Tomēr neaizmirstu mākslu - tā vienmēr ir bijusi klātesoša. Cianotipijai pievērsos 2008.gadā, kad ar to iepazīstināja kursabiedrs, cianotipijas meistars Aivars Rozenbahs, no tā brīža darbojamies arī tehnikas radītāja vārdā nosauktajā “Heršela grupā”. Cianotipija – tā ir nejaušība. Mirklis, īstais mirklis, vai zaudēts mirklis – nekad nevar zināt darba galarezultātu. Tā ir teātra izrāde, un galvenā loma tajā ir GAISMAI.  Ļauties gaismas un dzīves izrādei, gūt prieku procesā un izdarīt secinājumus noslēgumā -  TĀ IR MANA CIANOTIPIJA !

Olita Šlesere -  Cianotipija ir tāda spēlēšanās starp manu tehnisko varēšanu un dievišķo providenci. Mans prāts un roku veiklība sadarbībā ar gaismu un tām smalkajām enerģijām, sakritībām, kas  veido radīšanas procesu, kad vienā punktā satiekas domas, idejas, mamma daba un rodas kas jauns, kas šai pasaulē var ierasties tikai caur mani. Darot vienas un tās pašas darbības ar vieniem un tiem pašiem materiāliem, darbu rezultāts ir dažāds. Pirmo reizi cianotipijas redzēju Madonas muzejā, Kurzemes mākslinieku darbu izstādē. Tehnika tik ļoti ieinteresēja, ka gribējās ko tādu izmēģināt pašai. Tagad varu teikt, ka nedaudz protu.

Dārta Elīza Macijevska  - Ar cianotipiju iepazinos 2024. gada ziemā, kad aizgāju uz cianotipijas meistarklasi Mētrienas bibliotēkā. Mani fascinēja tas, ka šis mākslas veids ir tik vienkāršs - noklāj papīru ar ķīmiju, uzliec vēlamo kompozīciju, tad izliec mākslas darbu saulītē pasauļoties, nomazgā to ar ūdeni. Tieši tas bija iemesls, kādēļ mani šī māksla aizrāva, jo, tā kā neesmu gājusi mākslas skolā un ārpus skolas īpaši neaizrāvos ar mākslas radīšanu, mākslinieciskas prasmes un zināšanas man nepiemita. Patiesībā, šī nezināšana vēlāk pārvērtās par priekšrocību - mani nevarēja apturēt zināšanu barjeras, tādēļ mani cianotipijas darbi pārvērtās par eksperimentu. Tikai tādēļ, ka cianotipiju uzskatīju par eksperimentēšanas mākslu, man radās daudz īpatnēju mākslas darbu. Kādu reizi nolēmu pamēģināt izveidot mākslas darbu uz T-krekla. Un eksperimenta rezultātā radās apģērbi cianotipijas tehnikā. Vēl viens unikāls mākslas darbs ir “Kubs”, kas tapa iedvesmojoties no matemātikas stundām, kad mācījāmies par stereometriju. Eksperimentēšana cianotipijas mākslā joprojām turpina būt klātesoša manā dzīvē. Šogad kopā ar saviem klasesbiedriem esmu uzsākusi skolēnu mācību uzņēmumu “CyanTrio”, kurā top auduma maisiņi, Ziemassvētku kartiņas cianotipijas tehnikā.