Drukāt

Literārais maratons turpinās

Inga Gaile (1976.) - dzejniece.

Dzejas krājumi: „ Laiks bija iemīlējies” – Pētergailis - 1999., Klāva Elsberga prēmija (1999.); „Raudāt nedrīkst smieties” -  Nordik -  2004., par kvalitatīvu dzeju un labu krājuma kompozīciju piešķirta Annas Dagdas fonda balva, Ojāra Vācieša prēmija (2004.); „ Kūku Marija” -  Rīga, Orbita, 2007., Dzejas dienu balva; „ Migla” – Mansards - 2012., žurnāla „ Latvju Teksti" balva.

Dramaturģija: „ Āda” – Mansards - 2011. Andreja Jarovoja režijā iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī.

Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu (2012..) Dzejas publikācijas kopš 1996. gada. Dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā. Atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus. Veidojusi dramaturģisko materiālu vairākiem teātra iestudējumiem. Strādājusi "TV3 Latvia" un reklāmā.

Ko nozīmē labs teātris? „Labs teātris spēj cilvēkam palīdzēt, ne tikai izklaidējot, bet caur līdzpārdzīvojumu mierinot un liekot domāt par dzīvi.”

Ko nozīmē rakstīt dzeju? „Tā ir iespēja radīt savu pasauli”.

„Es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētam prātam vajag rakstīt dzeju, ka tikai nemiera pilnas rokas taustās pēc pildspalvas uzreiz pēc pamošanās, no duļķēm izlien asiņu saldi pumpuri un atplēs lūpas lapotni cērtošam staram.
Tas ir kā zīmēt kontūru katru reizi no jauna, kā ieraudzīt sevi spogulī, kurā tu neesi bijis, kā atklāt dienu kā Ameriku caur zeltu un kaunu, kā elpot, kā vienkārši elpot, kad ilgi nav lijis.”-

Tikšanās stundās runājām par dzejas vērtēšanu, atzīšanu un neatzīšanu, spītu, meklējumiem, apliecinājumu, pienākumu - rakstīt, nezaudējot kvalitāti. Par to, ka dzejniekam jābūt pašam, jāgūst bauda no rakstīšanas, jārunā atklāti par to, kas rada emocijas, tad arī lasītājs noticēs. Par dzejas ritmiem, pantmēriem, valodas meklēšanu sevī, tikai tad - tulkošanas iespējām. Par to, vai ar dzejas rakstīšanu var mūsdienās izdzīvot, par VKKF atbalstu. Par dzejas „temperatūru”.

Ingai patīk lasīt, patīk agra rudens skaistā gaisma. Dzejā jūtams jutekliskums un sievišķība. Viņa it kā pieraksta realitāti. Cilvēcīgi. Viņa ir klusa, bet neklusē. Gan par mūsējiem, kas aizbrauc un aizbrauc, gan par palicējiem. „Lidosta pilna asaru” – „Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?” –„ Vēl jau mums visiem ir ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,/ lūdzu, nebrauciet prom,/ jo dzīve ir dzīvojama”- „Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru/ un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug” –

Ja nevar klusām, tad brīžiem dzejā ir jākliedz, dažreiz pat ar rupjiem vārdiem, atkārtojumiem, lai paspilgtinātu tekstu Varbūt pārpratīs, nesapratīs, gribēs kaut kā saudzīgāk, bet tu būsi mēģinājis likt aizdomāties, domāt, beidzot ķepuroties ārā arī no skaudrās, nepatīkamās realitātes miglas.

Kas sagādā patīkamas emocijas? Dzejas dienas, kad ir iespēja satikt citus rakstošos, kad ir iespēja dzirdēt daudz dzejas. Ingas meitiņai Alisei Lī ir 5 gadi, tas nozīmē, ka ir gan daudz prieka, gan rūpju. Nākamā būšot grāmata bērniem. Gaidīsim! Jo „ aiz vārdu iekavām , tur kaut kas slēpjas.”

Sarmīte Radiņa
/Ingas Gailes teksti slīprakstā/