Mans laiks

10. septembris  – tikšanās ar Andu un Elīnu Līcēm Madonas novada bibliotēkā.  Divu puķu saziedēšanās, kas viena otrai neskauž, vien zied. Acu gaišumā, dzejas vārdos, Elīnas muzicēšanā. 

Prieks, ka, pateicoties Madonas novada domes atbalstam, bibliotēkas saņēma krājumā Andas Līces jauno redzējumu grāmatu „Lielais lakats”, kas jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Vērām to vaļā, ieklausoties  autores teiktajā par savstarpējo tikšanos – apputeksnēšanos, kas notiek,  ja ir tai pareizais vējš un pareizais laiks.  Grāmatā emocijas, redzējumi, vajadzība pēc siltuma, vietas piederības sajūtas, garīguma, vērtību un lietu kārtības, paaudžu sazemēšanās, brīnīšanās par dzīvi, kas uzziedina dvēseli. Grāmatā redzējumi par to, ka skolās nav mācību priekšmeta, kas cilvēku izglīto par lasītāju, klausītāju, skatītāju, par ikdienas un dzīves nogurušiem skolotājiem. Grāmatā mana un Tava Latvija – zem putna, debesu, Dieva spārna, zem Lielā lakata četriem stūriem – gada, mūža laikiem, it kā tikai 365 dienas, bet cik daudz tajās var notikt. Grāmatā mūsu laiks, A. Līces laiks: „Mans laiks. Man patīk mans laiks: kā sacukurojies medus tas nezaudē nedz smaržu, nedz garšu”.

  A. Līce atzīmēja, ka viņu šogad uzrunājuši nupat Rīgā aizvadītie Dzejas svētki  Mansardā, kur satikušies dzejnieki – seniori:  sen zināmi, pazīstami, dažādi, bet ar savu īstumu un garšu. Viņi bija tādi, kā ir, neiztaisījās, jo miesu tu neiegūsi jaunu, dvēseli jaunu – varbūt... Lasīta dzeja, uzjundītas atmiņas pat par trīs dienu gariem Dzejas dienu braucieniem, jautriem atgadījumiem, runāts par viens otram tolaik tuvāk klāt būšanu un tādu punkta sajūtu, kas tagad, mums viens otram garām, cauri skrienot (- dzīve kā centrifūga: atdala mūs vienu no otra,  mēs ļaujamies),  nevienā pieturā ilgāk par mirkli nepiestājot, Dzejas dienas it kā pametot pusceļā bez sarunām pēc tam. Tikpat kā lauks ar neapartiem vagu galiem. Spriests par to, ka grūtības sagādā jauno autoru dzejas lasīšana, kas vairāk pretendē uz tekstu, ne dzejas apzīmējumu. Būs vajadzīgs zināms laiks, kamēr radīsies dzeja.

  Anda un Elīna savā dzejā lika aizdomāties par to, ka visu īsto mēs radām no elpas un pieskārieniem, par mūsu bērniem, kurus nekas vēl nav nopēdojis, par to, ka dzeja ir garīgā dzīvošana un radīšana – pašterapija, ka no Dieva dvašas durvis atveras pašas,  ka tavā mājā stāv vaļā logs, diena vēl nav ielogota rāmī, tev ir tik, cik radīšanai ļaujies,ka šobrīd: es vairs netieku pasaules veselajam saprātam klāt, palieku uz vietas kā koki, man nav, kur bēgt, ka  province ir apziņas stāvoklis, ne vieta, ka mūsu vienreizējās lietošanas dzīve par mums raud un par mums smejas, ka savā ziņā mēs esam kailgliemeži, viss mums skaras klāt, bet kad tu to pārradi, kas tevī sāp, tā ir maize, no kuras var paēst.

  Niansēti, pieklusināti skanēja  Elīnas dziedātās dziesmas ar V. Kriles, I. Ziedoņa vārdiem, tautas dziesmas, dziesmas par mīļumu, mājām, bērniem, kas pieprasa un nozog mūsu laiku, bet, vienalga, gribas teikt: kamēr tev manis vajadzēs, es palikšu.

   Kad iesākās stāsts par rakstīšanu, izrādījās, ka Elīna raksta vēlās nakts stundās, vislabprātāk patīk rakstīt kladītēs, tad paņemt vienu, otru, pārlasīt un saprast, kuri dzejoļi vairs neuzrunā, tas tad ir tikpat kā runāt tukšumā. Abām patīk rakstīt kafejnīcās – kā ieejot citā laika joslā. Īpašas attiecības gan Andai, gan Elīnai ir ar jūru. Andai vienmēr kaut kas uzrakstās pie jūras: jūra mūžīgi ko izskalo. Elīnai jūra ir brīvības, veseluma, spēka vieta, nekas tur nevar izsist no laimes sajūtas, vienkārši  – to vajag redzēt, droši vien tāpēc, ka mēs nākam no savas bērnības.

  Piedzīvotais – plaukstās dzīvo,  skatienā mēs viens otru ielogojam, bet, cik lieliski būtu, ja mēs viens otram varētu teikt: es tevi mīlēšu ar visu savu dienu!

  Paldies Andai un Elīnai par šo tikšanos!

                Sarmīte Radiņa- Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre

* O.Skujas fotogrāfijas