Bibliotēkas lasītava bija pārtapusi par mājīgu stūrīti – sētu kādā pagalmā, kas gan vizuāli, gan emocionāli veidoja mājas sajūtu: ziedi, sētas fragmenti, audumi, grozi, sveces, medus un maize. Milzīgs paldies Madonas maizniekam, kas jau vairākkārt atbalsta kultūras pasākumus.
Pasākuma gaitā tika izgodāts katrs autors, viņa dzeja, atbildēts uz jautājumiem, veikti radošie uzdevumi, saņemti tuvāki un tālāki sveicieni. Visjaukākais pārsteigums jubilāriem bija “noslēpumainie viesi”. Oļģerts Skuja: “Mani aizkustināja tas, ka pasākumā bija ieradies mans audzēknis no foto pulciņu laikiem Vilnis Špats, kavēšanās atmiņās vienmēr sasilda, tāpat kā uzdāvinātā medus garša un smarža rudens vakariem.” Sarmīte Radiņa: “Mana svētku sajūta Siltumsētā saistās ar dvēseles ziedēšanu Sintijas Paegles balsī.” Gandarījumu par mazo lasītāju un runātāju sniegumu no Praulienas teic Dzidra Bogatireva. Daina Grūbe priecājas par atkalredzēšanos ar Ērgļu puses ļaudīm. Paldies Olitai Šleserei par dzejas un mākslas sasaukšanos. Humora deva visam vakaram bija Ēvalda Leona priekšnesums. Ar apdziedāšanās sveicieniem un dzeju pasākumu kuplināja Varakļānu Latgales sēta.
Par pasākumu domās un sajūtās dalās Inese Zīle: “Dzeja man ir dvēseles zobu birstīte, kas sapucē manas sajūtas un emocijas, domas, radot tajās skaidrību. Tā ļauj dvēselei pacelties augstāk par horizontu, kur ir mākoņi, svētums, mīlestība un mūžība. Sēta – man tā šķiet kā simbols mīļumam un īstenai cilvēcībai; latviskuma apziņai, ka esam iesakņojušies savā skaistā zemē, krāšņi saplaukuši ar saviem talantu ziediem. Katrs izziedam un nesam augļus šeit – Madonas pusē. Ja esam nākuši ciemos, tad pamatīgi un labi atpūšamies un nekur nesteidzamies, steigu nerosinām, lēnām ļaujamies dzejas veldzei un jubilāru iepazīšanai. Man palika silti Siltumsētā no sirsnības, kas pavīdēja atziņās un kopā būšanā.”
Savs viedoklis arī Marģeram Smudzim: “Dzejā ir jautājumi, dzejā ir atbildes, pa vidu arī sajūtas, noskaņas. Dzejā ir dziļums un noslēpums. Sēta man saistās ar mājām, ģimeni, tradīcijām. Vizuāli – tie būs jumti, logi, durvis, sienas, pavards, pagalms, dabas tuvums. Protams: sēta un cilvēki, ģimene –bērni, vecāki, vecvecāki. Paaudžu kopība.”
Siltumsētas viesi saka paldies organizētājiem, kas lika aizmirst laiku. (Pasākums ilga gandrīz četras stundas!) V.Zepa: “Vēl tagad, atskatoties pasākuma norisēs, iespaido atmiņu stāsti foto galerijās, rodas vēlme no jauna pārlasīt jubilāru dzejas grāmatas.” “Domās un ikdienā lai skan dzejas piekariņi!” – tā A. Stradiņa.
Pēcsvētku sajūtās ieklausījās Beāte Ozoliņa, pierakstīja Sarmīte Radiņa
“SILTUMSĒTĀ”
Pirmkārt, katru, kas iebrauc pilsētā no Rīgas puses, pirmā sveicina Saules iela. Otrkārt, Madonā ir jauna, gaiša bibliotēka. Un kur nu vēl jaukie Madonas un tās apkaimes ļaudis, kuru sirds siltums un gara gaišums gadu gaitā vienmēr palicis nemainīgs!
Tā arī skaistajā, vasarīgi siltajā 17. septembra pievakarē Madonas bibliotēkā atkal jutos gaidīta kā savējā starp Savējiem, lai gan dzīves ceļi mani jau pirms vairāk nekā desmit gadiem ir aizveduši projām no Ērgļiem un Madonas.
Šī rudens Madonas Dzejas dienu “Siltumsētā” viesojos kopā ar spalvas brāļiem un māsām – Oļģertu Skuju, Dzidru Bogatirevu un Sarmīti Radiņu – un ar daudziem jaukiem, atsaucīgiem cilvēkiem, kuri ne tikai klausījās mūsu rakstītajā un sacītajā, bet arī aktīvi iesaistījās “Siltumsētas” gaisotnes radīšanā. Īpaši mīļi personiski man bija viesi no Ērgļiem, kas bija mērojuši ceļu uz Madonu, lai šajā vakarā būtu kopā ar mani. Sirsnīgs paldies viņiem!
Vēlos no sirds pateikties pasākuma organizētājiem par lielo ieguldīto darbu un interesanto scenārija veidošanas koncepciju; vakara vadītājiem – par interesantajām, profesionāli attapīgajām sarunām; mūziķiem un māksliniekiem – par dāsnajām skanīgajām un krāsainajām veltēm; visiem, visiem, kas bija klāt, lai ieklausītos un piedalītos, lai izrādītu cieņu mums, rakstošajiem Madonas puses ļaudīm, latviešu sētai, valodai un dzejai.
Uz tikšanos Madonā nākamreiz!