7. novembrī – jauno autoru paaudzi mūsu pusē pārstāvēja Krišjānis Zeļģis un Toms Treibergs

Šoreiz par divu sarunu – dzejas stundu vietām bija izvēlēta Madonas pilsētas 1. vidusskolas bibliotēka un Ērgļu vidusskola.

Krišjānis Zeļģis (1985) – dzejupublicē kopš 2003. gada, krājums : “visas tās lietas” - apgāds Mansards, 2010. -  ir viņa pirmā grāmata, studējis bibliotēkzinātni, vēsturi, tūrismu, 2011. gadā beidzis  LU ģeogrāfijas fakultāti - bakalaurs. Bijis bibliotekārs Kultūras akadēmijā un gaismotājs Nacionālajā teātrī, vācis vīnogas Francijā, klājis stadionu Meksikā, strādājis par maiznieku un atslēdznieku Talsos. Piedalās dzejas lasījumos, performancēs, muzikālos projektos, piem.: pasākumā "Krāsa. Skaņa. Vārdi - Pavasaris 2012".

  Par darbu un radošumu autors saka tā: „karjera tikai naudas dēļ… man šķiet diezgan mokoši,” vajadzētu sirdī saglabāt sapni, būt tam, kāds esi gribējis, darīt to, ko gribējis. Ar dzeju nopelnīt nevar, bet tas ir sirddarbs. Krišjānis Zeļģis dzeju rakstot vakaros un naktīs.

  „- nedrīkst domāt nogriežņos/ nav lāga sākuma/ nav nobeiguma/ izplūdis akvarelis/ kurā sev vien zināmu iemeslu dēļ/ sabiezini krāsas/ man ir svarīgs brīvs laiks un nekā nedarīšana-”

  Dažas no tēmām, kam pieskaras savā dzejā autors: cik svarīgs ir pārdomu laiks?; vai mēs esam viens otram kā antidepresanti, palīdzam aizmirsties, vai spējam viens otru iztulkot, “ - sarāvies mazs kā cukura gabaliņš/ kūst pasaules tējā -”; vai esam slazdi, vai esam smagi kā zābaki; cik viegli, cik grūti aizbraukt, ieraudzīt un atgriezties: “– es nevaru tā/ nospiežot slēdzīti atkal būt te.”

  “-tā tikai liekas ka esmu/ izlijis pa grīdu kā smaržīgs odekolons/ tā tikai liekas ka esmu/

diktofonā ierakstīta tuneļu balss lauska/  vakarā varēšu atskaņot/ varēšu smaržīgu muti elpot sev virsū/ lūgties lai nebeidzas mirkļi/ lai 4 sekundes neizslīd caur pirkstiem kā pilošā dzīve”

  Kā vēlējums: “siluets ko radi ir tik īsts cik smaidi”-

  Toms Treibergs (1985) - pirmais dzejoļu krājums: „Gaismas apstākļi” - apgāds Mansards - 2012.

  Studējis latviešu filoloģiju, teātra un kino kritiku. Šogad pabeigtas reliģijas zinātņu mācības LU Teoloģijas fakultātē, turpinot studijas maģistratūrā un strādājot par audzinātāju Rīgā, pirmsskolas izglītības iestādē Marijas Bērnu māja, kas darbojas pēc Montesori pedagoģijas principiem. Vairākkārt piedalījies jauno literātu radošajā nometnē «Aicinājums». Viņa raksti par teātri, kino un mākslu lasāmi laikrakstā Kultūras Forums, portālā ¼ Satori, kā arī vietnē arterritory.com, kroders.lv un citviet, patīk intervēt kultūras cilvēkus.  Viņš uzstājas slam-poetry pasākumos, ir vairākkārtējs slamu uzvarētājs, darbojas etīžu teātrī Nerten, kurā prot arī pasmieties par nopietnām lietām.

  Dzejoļi piedzimstot pūciskās novakares stundās, arī ceļojumu vai pastaigu laikā, piefiksējot dzīvē notiekošo vai iztēlē dzimušo. Dzejā - vērotājs, raksturīgas noskaņu glezniņas:„- ķieģeļu mājas/ tur savos/ mēmajos apkampienos/ simtiem putekļainu/ grāmatu/ kuru vāki ir pārklāti/ ar saulesstariem no/ sešdesmit astotā gada”; vai arī „- izskrūvēts prieks/ tukšai nelaimju lampai-”

 Skolas laikā Tomam bieds bijusi matemātika, paldies teic vēstures un vācu valodas skolotājiem. Paticis lasīt grāmatas un spēlēt teātri, aizrāvies ar folkloru.

 „vai tu jau aizmeti atslēdziņu/ no sava bērnības skapīša/ mazmazītiņo metāla nieku/ ar kuru var piekļūt milzīgām bagātībām/ ja vēl nē tad glabā to kā noslēpumu/ kuru tev uzticējis izmisis draugs/ glabā un zini tā ir ieeja/ tajā mežā kurā nav neviena vilka/ kurā katram dzenim vienmēr izdodas/ izkalt tārpu no praulainas priedes/ tajā mežā katra doma ir glāsts/ katrs vārds ir mierīgs/ katra sajūta/ brīva/ mēs nekad nepieaugsim/ es ceru tu to zini/ mēs nekad nepieaugsim/ es cer tu to/ zini/ mēs nekad/ nepieaugsim/ es ceru / tu/ to/ zini.”

  Tikšanās laikā  tika runāts par  skolas ikdienu,  par  literatūru kā mācību priekšmetu , par stundu kavējumiem un uzdrīkstēšanos  būt citādām.  Par jauna vīrieša darbu bērnudārzā, par ceļošanu un varbūtību, ka ieraudzītais un pārdzīvotais citā pasaules malā kādreiz  nokļūs grāmatā, par nākotnes biznesa plāniem un daudz ko citu.

“Tās ir debesis, kuras tevi / noliek uz kājām, neļaujot nokrist / vai salīkt zem lietus...”
Lai pietiek laika pacelt acis!

Sarmīte Radiņa

/K. Zeļģa un T. Treiberga teksti slīprakstā./

Foto no O. Skujas un Ērgļu vidusskolas arhīviem