Pasākuma vadmotīvs šoreiz bija Blaumanis un teātris, ko lieliski atspoguļoja Saikavas amatierteātra dalībnieku lasījumi, bagātināja pasākuma organizatores Sarmītes Radiņas apkopotie spilgtākie režisoru, kritiķu, laikabiedru un žurnālistu izteikumi, kā arī mūziķa Intara Zommera ģitārspēle un dziedājums.
„ Varam jautāt: - kas ir teātris? Bet tad jājautā arī: kas ir dzīve? Pat vissliktākā izrāde cilvēkam var trāpīt tā, ka viņš neattopas vēl nedēļu. Tai jābūt nejaušībai, nejaušam randiņam. Kā teātrī gūt labas emocijas? Ir jāmēģina! Nevajag baidīties! Var gadīties, ka pirmoreiz tu neko nesajūti. Ej otrreiz, trešoreiz! Un varbūt ar trešo reizi tu trāpīsi. Un ja tā notiks, tad tev noteikti gribēsies iet vēl. Tu nopērc emocijas. Jā, tu samaksā par biļeti, bet patiesībā pērc emocijas, pērc domas, trīsas pār kauliem. Teātra izrāde tev trāpīs tikai tad, ja tā būs īstajā vietā un laikā.” /režisors Elmārs Seņkovs/
„Rūdolfa Blaumaņa lugas mums mēģina trāpīt ar savu spēku, to spēks – cilvēku būtībā: mātes, vīrieša, sievietes, tādēļ viņa lugas nenoveco, bet paliek kā tāda cilvēka dvēseles, tikumu un esības enciklopēdija, kurā mums šķirt, meklēt un atrast”, pasākuma atklāšanā teic S.Radiņa un turpina par R.Blaumaņa „Trīnes grēkiem”, komēdiju „No saldenās pudeles” un „Potivara namu”.
Turpinājumā Saikavas amatierteātra dalībnieki Līga Taukule, Dace Garance un Vilnis Karlsons, „ runā taisnu valodu”, aizstāvas un samierina viens otru caur Rūdolfa Blaumaņa teicieniem no Annas Kuzinas veidotās Rūdolfa Blaumaņa grāmatas „Es runāt gribētu uz visu zemi…”, bet vēlāk visu nogludina mūziķis Intars Zommers ar dziesmu „Vēl tu rozes plūc”.
Tālāk Blaumanis tiek izslavēts kā mīlestības tēlotājs, par mīlestības motīvu autora darbos, bet Saikavas teātra dalībnieki izspēlē tēmas, kurās „mīlestība grib sarunāties”, kurās „katram sava laime”, un „katrai cibiņai atronas savs vāciņš”. Un atkal skan mīlestības dziesma no teātra izrādēm, ko izpilda Intars Zommers.
Īpaša loma pasākumā tiek atvēlēta R.Blaumaņa drāmai „Indrāni”. Māja – lauku sēta kā ētiska, ne materiāla dzīves vērtība, attieksme, ka mājas veido darbs, piesaiste pie dzimtās zemes – attieksme pret mājām, brīdinājums no bezmāju cilvēka likteņa, cieņa pret cilvēku, darbu, vecākiem, bērniem, dzimtas un jaunā laika izjūtas, dzīves ritma maiņa, vērtību maiņa. Tas viss – mūsdienu skatījumā, bet izklāstīts arī laikabiedru skatījums par šo tēmu.
Saikavas teātra dalībnieki uzrunā klātesošos, atgādinādami par to, „kur paliek tikumi?”, un, ka „nauda pārāk dārgi maksā” pierādot, ka „brīnišķīgākais ir tomēr cilvēks”. Taču Intars Zommers ar šūpuļa dziesmu „Aiz kalniņa mēnestiņis” mēģina iemidzināt pašus mazākos klausītājus.
Un visbeidzot pienākusi arī lugas „Skroderdienas Silmačos” kārta. „Laiks izsver vērtības, „Skroderdienas” – apjomīgi ietilpīgas paliek mums, piesātinātas ar latviskumu, rituāliem notikumiem, raibu raibo ikdienu, lauku harmoniju, bagātu tēlu galeriju, autora labestību, asprātīgo valodu, prasmi ielūkoties cilvēku dvēselēs. Tā ir visspēlētākā luga latviešu teātros”, secina S.Radiņa
Saikavas amatierteātris pierāda, ka lai gan „Jaunībai rozes, Ērkšķi vecumam!”, „Dieva pasaule, Cik skaista tu esi!”. Atkal muzicē Intars Zommers, rosinot apkārtējos uz kopkori. Tiek teikti paldies Saikavas amatierteātrim un tā režisorei A.Špurei, I.Zommeram. Notiek kopīga Skroderdienu pankūku ēšana, pasākuma apmeklētāji dalās iespaidos „Mana pirmā satikšanās ar teātri”.
„Braku” saimnieces dāvina bibliotēkai grāmatas: A.Kuzinas veidoto Rūdolfa Blaumaņa grāmatu „Es runāt gribētu uz visu zemi” un Z.Saulītes veidoto - „ Blaumaņu dzimtas līkloči”.
Uzziņu lasītavā vēl joprojām apskatāma izstāde „Un, ja no dieviem man kas jāizlūdzas, Tad tikai tas, lai lepns nekļūstu” /R. Blaumanis/.