Jautājumi un atbildes par topošo ES stratēģiju nopietnu traumu novēršanai

Šo iemeslu dēļ Eiropas Komisija šodien publicēja dokumentu par nopietnām traumām ceļu satiksmes negadījumos, ieskicējot turpmākos posmus ceļā uz visaptverošu ES stratēģiju, kas it īpaši paredz:

·  - kopēju definīciju, kurā būtu noteikts, ko saprotam ar ceļu satiksmes negadījumos gūtām nopietnām traumām,

·  - risinājumus dalībvalstīm, kā uzlabot datu vākšanu par ceļu satiksmes negadījumos smagi cietušajiem,

·  - pieņemt ES līmeņa mērķi, kā ceļu satiksmes negadījumos mazināt nopietno traumu skaitu.

Kāds ir pašreizējais stāvoklis nopietnu traumu jomā?

Tiek lēsts, ka ik gadu ceļu satiksmes negadījumos smagi cieš apmēram 250 tūkstoši cilvēku (salīdzinājumam — 2012. gadā bojāgājušo skaits bija 28 tūkstoši).

Ceļu satiksmes negadījumos visbiežāk sastopamie nopietno traumu veidi ir galvas un smadzeņu traumas, tām seko kāju un muguras savainojumi. Bieži vien cietušajiem visu atlikušo mūžu jācīnās ar smagām veselības problēmām vai neatgriezenisku invaliditāti. Sevišķi liela iespēja gūt nopietnas traumas ir neaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem — gājējiem, riteņbraucējiem, motociklistiem vai dažu vecuma grupu pārstāvjiem, piemēram, gados veciem cilvēkiem. Nopietnas traumas biežāk gūst tajos satiksmes negadījumos, kas notikuši pilsētā, nevis laukos.

Ko darīt?

Bojāgājušo skaita samazināšanā liela loma bija uz rezultātiem balstītajai pieejai, kuru izmantoja divās ES ceļu satiksmes drošības 10 gadu stratēģijās pēc kārtas. Ja bojāgājušo skaita samazināšanā gūto pieredzi un mērķtiecīgo darbu izmantotu, lai radītu līdzīgu pieeju nopietnu (bet ne letālu) traumu novēršanai satiksmes negadījumos, rezultāti noteikti būtu iespaidīgi. Lai to izdarītu, tomēr ir vajadzīgi skaidri un precīzi dati, uz kuru pamata var novērtēt nopietno traumu mērogu, raksturu un sarežģītos cēloņus un kuri ļautu izvērtēt turpmāko pasākumu ietekmi. 

Kādas problēmas ir saistītas ar datiem par traumatismu?

Tā kā trūkst kopējas definīcijas un par smagi cietušajiem reizēm neziņo vispār vai ziņo neprecīzi, informācija par smago traumu sastopamību un raksturu ir nepietiekama, nepilnīga un nesniedz sīkākas ziņas. Pilnīgi iespējams, ka ceļu satiksmes negadījumos smagi cietušo cilvēku skaits ir krietni augstāks par pašlaik ziņoto. 

Šobrīd dalībvalstis izmanto dažādas, ar medicīnu bieži vien nesaistītas nopietnu traumu definīcijas un datus iegūst ar atšķirīgām metodēm. Piemēram, dažās dalībvalstīs par nopietnu traumu guvušu cilvēku atzīst tādu, kuram jāārstējas slimnīcā, citās noteikts, ka trauma ir nopietna, ja cietušajam slimnīcā jāpaliek ilgāk par 24 stundām, bet vēl citās dalībvalstīs ir valsts līmeņa definīcijas, kuru pamatā ir diagnožu saraksts.

Pašlaik par nopietnām traumām bieži vien neziņo vispār vai arī ziņošana noris neadekvāti. Par neadekvātu to var uzskatīt tāpēc, ka vienīgā metode, pēc kuras nosaka traumu smagumu, ko reģistrē ceļu satiksmes drošības datubāzēs, parasti ir tikai policijas darbinieku uz vietas veiktais vērtējums. Bieži vien neviens neseko līdzi situācijas attīstībai, trūkst slimnīcu dokumentācijas. Par daudziem satiksmes negadījumiem, kas nav beigušies letāli, nereti netiek ziņots (piemēram, tāpēc, ka policiju ne vienmēr informē par negadījumu). Dažas traumas reģistrē kā nopietnas traumas, lai gan patiesībā tā nav. Pētījumi liecina, ka faktiski tiek ziņots tikai par 70 % nopietno traumu.

Šis informācijas trūkums jānovērš. Tikai labāk izprotot situāciju, ir iespējams efektīvi plānot pasākumus un politiku, lai mazinātu nopietno traumu skaitu un līdz minimumam samazinātu to ilgtermiņa sekas. Nepieciešams arī labāk izprast ar satiksmes negadījumiem saistītā traumatisma tendences, lai būtu iespējams veikt salīdzinājumu starptautiskā mērogā.

Kas tiek ierosināts?

Komisija šodien iepazīstināja ar trīs būtiskiem sagatavošanas pasākumiem, kas palīdzēs izstrādāt visaptverošu ES traumu novēršanas stratēģiju.

1. Kopēja definīcija ceļu satiksmes negadījumos gūtām traumām

Lai varētu reāli mainīt situāciju, vispirms vajadzīga kopēja nopietnu traumu definīcija. Bez nopietnu traumu saskaņotas definīcijas nevar pilnīgi izprast šīs problēmas mērogu un patieso būtību. Nav iespējams arī salīdzināt datus.

Lai risinātu šo jautājumu, Komisija ierosināja dalībvalstīm apspriest kopējās definīcijas variantus Ceļu satiksmes augsta līmeņa darba grupas sanāksmē, kurā 2012. gada jūnijā pulcējās ceļu satiksmes drošības eksperti, kas pārstāvēja ES dalībvalstis. Valdīja uzskats, ka pašreizējā maksimāli saīsinātā ievainojumu skala (MAIS^[1]) varētu būt visērtākais modelis, uz kura pamata izstrādāt kopēju definīciju. Tādu pašu viedokli augsta līmeņa darba grupa pauda arī sanāksmē, kas notika 2013. gada janvārī.

Kas ir MAIS ievainojumu skala?

MAIS ir visā pasaulē atzīta traumu novērtēšanas skala, ko lieto medicīnas speciālisti. Izmantojot to, var iegūt uzticamus un objektīvus datus. Traumas smagumu un veidu novērtē slimnīcā, izmantojot strukturētu kodu. Traumas smagumu izsaka ar skaitli intervālā no 1 līdz 6, par nopietnām uzskata traumas ar vērtējumu no 3 līdz 6. MAIS sistēmā ir iespējams detalizēti norādīt traumas veidu.

Šīs klasifikācijas sistēmas izmantošanas priekšrocība ir tāda, ka tā ir vispārpieņemta un uzticama. Strukturētā koda izmantošana samazina subjektīvas diagnozes iespēju, šādi mazinās arī risks, ka tiks paziņoti neatbilstoši dati. Turklāt šī metode nodrošina datu starptautisku salīdzināmību. Dažas dalībvalstis jau ir sākušas to izmantot, lai klasificētu ceļu satiksmes negadījumos gūtās traumas. Šī sistēma ir nostiprinājusies, un to jau plaši izmanto medicīnas darbinieki, tāpēc nevajadzēs izstrādāt jaunu.

Tādējādi dalībvalstis varēs paziņot datus gan par vieglām, gan par nopietnām traumām, norādot to smaguma pakāpi atbilstoši MAIS.

2.  Uzticamu datu vākšana par nopietnām traumām 

Galvenais ir iegūt pēc iespējas precīzāku to cilvēku skaitu, kas guvuši nopietnas traumas ceļu satiksmes negadījumos, kā arī labāk izprast konkrēto traumu raksturu. Tāpēc noteikti vajadzīga nopietnu traumu definīcija, taču datu efektīvai vākšanai var izmantot dažādas ziņošanas metodes. 

Ceļu satiksmes augsta līmeņa darba grupa dalībvalstīm piedāvāja trīs galvenos risinājumus, kā uzlabot datu paziņošanu. 

·  Slimnīcu dati. Izmantojot jauno definīciju par to, ko atzīst par ceļu satiksmes negadījumā gūtu smagu traumu, medicīniskais personāls slimnīcā novērtēs traumu un no turienes paziņos datus ceļu satiksmes negadījumu datubāzei. Šis risinājums ir viegli ieviešams un sniegs precīzus un uzticamus datus par traumām, tomēr nenorādot papildinformāciju par negadījumu veidu un cēloņiem, kas atrodama policijas ziņojumos.

·  Apvienotie policijas un slimnīcu dati. Šī metode sniegtu vispilnīgāko priekšstatu par notikušo, jo tiktu kombinēti gan policijas, gan slimnīcu dati. Komisija dod tai priekšroku, jo šādi tiktu sagādāts vispilnīgākais informācijas materiāls.

·  Valstu koeficienti. Kā pagaidu variantu var izmantot visvienkāršāko metodi: turpināt ziņošanu kā līdz šim, balstoties uz policijas datiem, bet piemērot koriģējošu valsts koeficientu, lai iegūtu “patiesāku” priekšstatu par kopējiem skaitļiem.

Šīs elastīgās pieejas priekšrocība ir tāda, ka visas dalībvalstis varēs izmantot vienu no trijām metodēm, lai 2014. gadā pagūtu apkopot datus, izmantojot nopietno traumu kopējo definīciju, un pirmos datu kopumus nosūtītu 2015. gadā.

3.  Vajadzīgs mērķis

Pašreizējo ES ceļu satiksmes drošības stratēģiju papildinās stratēģisks un vērienīgs, bet vienlaikus arī reāls nopietno traumu skaita samazināšanas mērķis, kā paredzēts Komisijas politikas ievirzēs 2011.–2020. gadam. ES līmeņa mērķi varētu papildināt attiecīgi dalībvalstu līmeņa mērķi. Dalībvalstis varētu sev izvirzīt vēl augstākus mērķus vai pieņemt pakārtotus mērķus, piemēram, par noteiktām satiksmes dalībnieku grupām, reģioniem vai satiksmes stāvokļiem.

Izmantojot informāciju, kas būs iegūta, izmantojot kopējo definīciju un datu vākšanas sistēmas, Komisija ierosinās ES mērķi, ko varētu pieņemt, piemēram, 2015.–2020. gadam.  Tad arī būs iespējams sākt izvērtēt jomas, kurās būtu jārīkojas, lai mazinātu negadījumu smagās sekas, bet vēlāk pieņemt konkrētus pasākumus.

Cik izmaksā ceļu satiksmes negadījumi?

Ir ļoti grūti visā pilnībā novērtēt izmaksas, kas saistītas ar ceļu satiksmes negadījumiem. Tās ietver ne tikvien izdevumus par ārstēšanos, rehabilitāciju, ar invaliditāti saistītajiem pielāgojumiem, apdrošināšanas kompensācijas un sociālā atbalsta sistēmu ieguldījumu, bet arī ekonomisko ietekmi uz sabiedrību un darbaspēka zudumu. Iesaistīti ir arī cietušā ģimenes locekļi, ja tiem jāuzņemas aprūpes pienākumi. Visplašāk izmantotajā aplēsē minēts, ka ES šīs izmaksas atbilst apmēram 2 % no ES gada IKP[2]. Tātad 2012. gadā šī summa bija apmēram 250 miljardi eiro.

Kas notiks turpmāk?

Transporta ministri 2013. gada jūnijā apspriedīs Komisijas pieeju, gatavojot stratēģiju smagu traumu skaita mazināšanai ceļu satiksmes negadījumos. Katra dalībvalsts izlems, kura datu vākšanas un paziņošanas metode tai būs vispiemērotākā. Jauno definīciju un datu vākšanas procedūras tās sāks izmantot 2014. gadā. 

Komisija šos datus varēs publicēt 2015. gadā. Saņemot spēcīgu politisko atbalstu no Padomes un Eiropas Parlamenta, Komisija, balstoties uz iegūto informāciju, ierosinās ES mērķi, kas tiks pieņemts, iespējams, 2015.–2020. gada laikposmam. Tad arī būs iespējams sākt izvērtēt jomas, kurās būtu jārīkojas, lai mazinātu negadījumu smagās sekas, bet vēlāk pieņemt konkrētus pasākumus.

Kādi pasākumi tiks ierosināti?

Vēl ir pāragri spriest par konkrētiem pasākumiem. Vispirms jāsavāc uzticami dati un informācija par problēmas mērogu un veidu. Izmantojot vairāk salīdzināmu datu, turpmāko rīcību varēs ievirzīt efektīvāk, pievēršoties prioritātēm, no kurām dažas varētu būt šādas.

·  Trieciena ietekme. Šie pasākumi papildinās pašreizējo darbu negadījumu novēršanas jomā, pievēršoties līdzekļiem un paņēmieniem, kā mazināt to traumu smagumu, no kurām nav iespējams izvairīties (gan no transportlīdzekļa uzbūves viedokļa, gan infrastruktūras risinājuma ziņā).

·  Pirmā palīdzība un neatliekamās palīdzības dienesti. Palīdzība, ko saņem pirmajā stundā pēc avārijas, ir ārkārtīgi svarīga, lai mazinātu smagu seku iespējamību. Tiek lēsts, ka bojāgājušo skaits saruktu par trešdaļu, ja laiku, kas paiet no avārijas brīža līdz neatliekamās palīdzības dienestu atbraukšanai, izdotos samazināt no 25 līdz 15 minūtēm^[3].

·  Padziļināta avārijās gūto traumu izpēte, lai varētu izstrādāt drošības pasākumus un labāk izprastu sarežģītos traumu cēloņus. Gatavojot pasākumus un politiku, kuru mērķis ir mazināt smago traumu skaitu ceļu satiksmes negadījumos, par pamatu jāņem objektīvi fakti.

Vai ir gaidāms kāds tiesību akts par ceļu satiksmes negadījumos gūtām nopietnām traumām?

Nevajadzētu uzskatīt, ka visās stratēģijas jomās ir vajadzīgi ES tiesību akti. Drīzāk gan jāpievēršas kopīgai atbildības sajūtai, kā jau visos ceļu satiksmes drošības pasākumos, un jāgaida atbalsts no visdažādākajām ieinteresētajām aprindām, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu. Piemērotās proporcijās būs vajadzīgi likumdošanas, informētības uzlabošanas, īstenošanas, tehniskā risinājuma uzlabošanas pasākumi, sadarbība un zināšanu apmaiņa ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, ar Eiropas Ceļu satiksmes drošības novērošanas centra palīdzību, kā arī atbalsts pētniecībai.

Plašāka informācija

IP/13/236