Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkts
Savstarpējās aizsardzības klauzula iestrādāta Līgumā par Eiropas Savienību, un tā stājās spēkā 2009. gadā. Tajā noteikts, ka “gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51. pantu”.
Kādu atbalstu valstis ir gatavas sniegt?
Kopš 2015. gada 17. novembrī izteiktā lūguma pēc palīdzības Francija ved divpusējas sarunas ar dalībvalstīm, lai vienotos par iespējamo palīdzību. Dažas valstis ir izteikušas gatavību pievienoties pretterorisma operācijām Sīrijā un Irākā, savukārt citas pastiprināt savu klātbūtni citās starptautiskajās misijās, kas ļautu Francijai novirzīt savus bruņotos spēkus tur, kur tie visvairāk nepieciešami.
Eiropas Savienības loma
Eiropas Savienības loma ir ierobežota, jo lēmumi par palīdzības sniegšanu tiek pieņemti divpusējās sarunās starp valstīm. Taču tā var piedalīties procesa koordinēšanā un vienkāršošanā.
2012. gada novembrī pieņemtajā rezolūcijā Eiropas Parlamenta deputāti aicina ES augsto pārstāvi ārlietās ierosināt praktiskus pasākumus un pamatnostādnes, lai nodrošinātu efektīvu reakciju, ja kāda dalībvalsts piemēro savstarpējās aizsardzības klauzulu. Šīs nedēļas plenārsesijā EP deputāti spriedīs, vai plašāka ES iesaistīšanās būtu lietderīga.
Sekojiet debatēm tiešraidē 20. janvāra vakarā, un balsojumam 21. janvārī plkst. 13.00 pēc Latvijas laika.