Latvijas eiroparlamentārieši: Kā risināt migrācijas krīzi?

Iveta Grigule, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa (ALDE)

Kļūdains ir pats pieņēmums, ka Eiropas Savienības valstis spēj uzņemt visus bēgļus. Šī krīze ir daudz plašāka, nekā tika prognozēts, un jāpiekrīt Henrijam Kisindžeram, kurš janvāra sākumā intervijā “Handelsblatt” uzsvēra, ka pirmo reizi tūkstoš gadu laikā Eiropa neaizsargā savas ārējās robežas, bet, tieši pretēji, ir tās atvērusi. Tāpēc tā vietā, lai domātu, kā sadalīt patvēruma meklētājus un bēgļus pa dalībvalstīm, ir jāstiprina ES ārējās robežas un bēgļu uzņemšanas pilnīgu izbeigšanu. Un jābeidz lolot iluzori un infantili sapņi par to, ka Turcija mums palīdzēs šo problēmu risināt. Nepalīdzēs, vien arī turpmāk nodarbosies ar šantāžu. Centralizētas patvēruma pieteikumu pieņemšanas un patvēruma piešķiršanas sistēmas izveide nerisinās krīzi pēc būtības. Kā jau norādīju, ir nepieciešams slēgt ES valstu robežas bēgļu plūsmai, pretējā gadījumā procesi var kļūt nevadāmi un dalībvalstīm neizdosies saglabāt arī Šengenas zonu. Ja ES nespēs nosargāt savas ārējās robežas, ir absolūti pamatoti, ka dalībvalstis savas robežas slēdz un pašas rūpējas par savu valstu iedzīvotāju drošību.

Sandra Kalniete, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa (EPP)

Eiropas migrācijas krīzes pārvarēšanai ir tālāk jāapvieno dalībvalstu suverenitātes. Ir skaidrs, ka kopīga brīvas cilvēku pārvietošanās telpa nevarēs pastāvēt bez kopīgas robežu apsardzes: latviešu robežsargi uz Grieķijas - Turcijas robežas un vācieši uz Latvijas - Krievijas robežas. Loģiska ir arī virzība uz visām Eiropas Savienības valstīm kopīgu patvēruma piešķiršanas kārtību un “integrācijas kontraktiem” ar cilvēkiem, kuriem tiek piešķirtas atļaujas dzīvot un strādāt Eiropā.

Bet ilgtermiņā ir jārisina neregulētās migrācijas problēmas pamatcēloņi. Eiropas ārējā darbība ir jāfokusē uz Eiropas plašākā kaimiņregiona stabilizēšanu -  jo mazāk tajā karadarbības un vairāk darbavietu, jo mazāks būs nelegālas migrācijas spiediens uz ES. Jo izglītotākas sabiedrības un mērenāka dzimstība, jo mazāks būs ekonomisko migrantu vilnis. 

Vidusjūrā mūri nav iespējams uzbūvēt. Mums jāmācās sadzīvot ar to, ka arī pēc krīzes migrācija  turpināsies un mūsu dienestiem ir jāspēj  kontrolēt riskus, piemērām pilnībā ieviešot vienotu  drošības informācijas apmaiņas sistēmu un skaidri noformulējot prasības imigrantu integrācijai.

Krišjānis Kariņš, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa (EPP)

Dalībvalstīm joprojām  ir ļoti atšķirīgi viedokļi, ko vajag vai nevajag darīt migrācijas krīzes jautājumā. Līdz ar to Eiropas Savienība ir kā basketbola komanda, kurā nevienam nav tiesību mest bumbu grozā, un tad visi brīnās, kāpēc nevar uzvarēt spēlē. Ņemot vēra, ka ES nav struktūras, kā risināt migrācijas krīzi, tad ir jāmeklē citi ceļi, kā tikt galā ar šo situāciju. Ir skaidrs, ka Eiropas Savienība nevar ieviest mieru Sīrijā vai pārticību Āfrikā. Bet Eiropas Savienība var sadarboties ar Turciju bēgļu plūsmas apturēšanā, attiecīgi finansējot šīs darbības. Šobrīd ir panākta vienošanās ar Turciju un šķiet vismaz pagaidām tas strādā. Mums ir jāatšķir pārticības meklētāji no patiesiem kara bēgļiem, un tam jānotiek ir bēgļu nometnēs tiklīdz patvēruma meklētāji tās sasniedz. Latvijas interesēs ir svarīgi noturēt atvērtas Eiropas iekšējā robežas jeb Šengenas zonu. Šengena nav tikai ceļošana ar vai bez pases Eiropā, tā ir ekonomiskās darbības brīvība. Tāpēc mums ir jāstiprina Eiropas kopējā ārējā robežas, bet, ņemot vēra pēdējā laika teroraktus, būtiski ir stiprināt arī Šengenas zonu iekšēji, panākot valstu drošības dienestu sadarbību, izveidojot vienotu Eiropas izmeklēšanas dienestu. 

Andrejs Mamikins, EP sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa (S&D)

Uzskatu, ka nevajag radīt mākslīgas shēmas bēgļu jautājumā. Pārvietošanas shēmām, kurās piedalās mūsu valdība, ir tikai īslaicīgs raksturs. Diez vai pārvietotie bēgļi paliks Latvijā. Cilvēki brauks uz tām valstīm, kur ir labāk atalgots darbs un dāsnākā sociālā sistēma. Simtiem tūkstošu mūsu tautiešu aizbrauca prom no  Latvijas meklējot labāku dzīvi, neskatoties uz saikni ar dzimteni. Ko var sagaidīt no cilvēkiem, kurus ar Latviju nekas nesaista? Diez vai viņi baidīsies pazaudēt 139 eiro bēgļa pabalstu, ko piešķir Latvijas valdība. Agri vai vēlu viņi dosies prom uz Vāciju,  Skandināviju vai citām turīgām Eiropas valstīm. Tā ir realitāte, kas jāņem vērā izstrādājot jaunu Eiropas migrācijas politiku.

Artis Pabriks, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa (EPP)

Galvenais cēlonis krīzei Eiropā ir nevis migrācija, bet gan pasīvi īstenotā ārpolitika un drošības politika, kas Eiropas Savienības pierobežā ļāvusi attīstīties asiņainiem konfliktiem, radot plašas bēgļu straumes. Visaptverošas pieejas migrācijai ietvaros ES ir jāīsteno daudz aktīvāka ārpolitika un drošības politika, lai novērstu šādu konfliktu izcelšanos. Iespējami ātri ir jāpilnveido ārējo robežu apsardze. Tas palīdzēs veiksmīgāk kontrolēt migrāciju, identificēt Eiropā ieceļojušo patvēruma meklētājus, samazināt terorisma draudus, kā arī saglabāt Šengenas zonu, kas ir viena no ES vērtībām. Brīvu pārvietošanos Eiropas Savienības iekšienē var nodrošināt tikai tad, ja ārējo robežu apsardze, informācijas apmaiņa starp drošības un tiesībsargājošajām iestādēm, noziegumu novēršana ir nodrošināta ļoti augstā līmenī. Tāpat ir jāpilnveido patvēruma meklētāju reģistrācijas kārtība un jāizveido bēgļu pārdales mehānisms, kas būtu balstīts uz solidaritātes un brīvprātības principiem.

Inese Vaidere, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa (EPP)

Vienīgais ceļš uz Eiropu ir legāls un pienākas tiem, kuri patiesi bēg no kara šausmām. Prioritātei jābūt kopējai ārējo robežu aizsardzībai, migrācijas plūsmu apturēšanai un cīņai pret cilvēku tirgotāju un kontrabandistu tīkliem. Mēs nevar riskēt ar cilvēku drošību vai Šengenas zonas izjukšanu, migrācijai kļūstot neprognozējamai. Jāstrādā kopīgi ar Turciju, lai likvidētu cilvēku tirgotāju un kontrabandistu tīklus un tiem, kuri apsver iespēju sēsties šaubīgās laivās, liktu saprast - nokļūstot Eiropā nelegāli, šeit palikt iespējams nebūs. Tāpat jādara viss iespējamais, lai bēgļi palīdzību saņemtu pēc iespējas tuvāk viņu mītnes zemēm un, pēc konfliktu atrisināšanas, varētu atgriezties mājas un piedalīties savu valstu atjaunošanā. Šobrīd redzam no Sīrijas ierodamies daudz jaunu vīriešu, bet kurš gan cits, ja ne tieši viņi paši, spēs rast risinājumu, lai izbeigtu karadarbību savā valstī. Nenoliedzami, risinot migrantu un bēgļu problēmu, nepieciešama solidaritāte starp dalībvalstīm, bet bēgļu uzņemšanu nedrīkst pārvērst diktātā. Valstīm pašām ir jāapzinās savas iespējas uzņemt un sabiedrībā integrēt patvēruma meklētājus.

Roberts Zīle, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR)

Ja Eiropas Savienības dalībvalstis pēc vienošanās ar Turciju nesenajā samitā beidzot ir pagriezušās uz saprātīgu un reālu lēmumu pieņemšanas ceļa, ierobežojot nelegālā bēgļu transportēšanas biznesa iespējas,  tad Eiropas Parlamenta nostāja, kas tika pieņemta balsojumā, par to neliecina. Parlamenta kreisi un centriski orientētie kolēģi, kas nav tikuši un visticamāk netiks pie varas savu valstu valdībās, diemžēl vēl joprojām sapņo par  humanitārām vīzām un obligātu bēgļu sadali dalībvalstu vidū, kas iestrādāta arī parlamenta nostājās projektā. Populisms, lai arī iekrāsots dažādās nokrāsās, vismaz pašlaik izrādās spēcīgāks. Piespiedu “brīvprātīgās” kvotas 160 000 ES iekļuvušo migrantu sadalē nestrādā un nestrādās, jo tas nav ne vairums dalībvalstu, ne arī pašu migrantu interesēs.

Tatjana Ždanoka, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa (Greens/EFA)

Pašreizējā patvēruma sistēma tika radīta apstākļiem, kad bēgļu skaits bija neliels. Revolūcijas (t.sk., Arābu pavasaris), kuras izraisīja un atbalstīja Rietumi un bagātas arābu valstis, daudzkārt palielināja bēgļu plūsmu uz Eiropu. Galvenais ES stratēģiskais mērķis šīs plūsmas apturēšanai ir sekmēt karadarbības izbeigšanu Sīrijā. Ir steidzami nepieciešama jauna ES regula par patvēruma meklētāju plūsmu pārvaldīšanu ar mērķi izveidot ilglaicīgu kompensācijas sistēmu dalībvalstu vidū, lai taisnīgi un automātiski pārdalītu izdevumus ārējo robežu sakārtošanai un bēgļu izmitināšanai. Ir jābeidz risināt šo jautājumu “ugunsdzēsēju stilā” bezgalīgo ES samitu gaitā. Ir arī jānostiprina Šengenas zonas centralizētā pārvaldīšana. Bēgļi ir jānodala no ekonomiskiem migrantiem. Ir jāizmanto diferencētā pieeja: tie, kuriem ir nepieciešama aizsardzība, ir jāaizsargā; tie, kuri ieradās ar vienīgo vēlmi pārtikt no sociāliem pabalstiem, ir jāsūta atpakaļ; tie, kuri rada terora draudus, ir jāatklāj un jātiesā.