Maijā Eiropas Parlaments izvērtēja esošos Eiropas Savienības tiesību aktus cīņā ar cilvēku tirdzniecību. Tagad ir pieņemts Jūsu ziņojums ar ieteikumiem, kā ar to cīnīties.
Jā, ES šobrīd pilnībā pārskata cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģiju, tāpēc ir īstais laiks izvērtēt situāciju arī ES ārējās attiecībās.
Ko Eiropas Parlaments un ES var darīt, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību?
Eiropas Savienībā ir uzņēmumi, kas gūst labumu no piespiedu darba citās valstīs. Cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīga un Eiropai ir jāuzdod jautājums - kur šī nauda aiziet. Lielākajā daļā pasaules valstu ir likumi, kas aizliedz cilvēku tirdzniecību, tomēr tie netiek efektīvi īstenoti vai ir ļoti virspusēji sastādīti. Eiropas tirdzniecības politika sniedz iespēju pieprasīt vairāk rīcības no trešajām valstīm. Ja ES cilvēktiesību normas tiek pienācīgi atrunātas starptautiskās tirdzniecības sarunās ar citām valstīm, mēs varam teikt kā, piemēram, Taizemei: “uzlabojiet situāciju šajā jomā, vai arī tālāk vienoties par tirdzniecību nebūs iespējams.”
Kā minējāt, cilvēku tirdzniecība ir ienesīgs bizness. Vai sekošana naudai palīdzēs atklāt pārkāpumus?
Ja sekojam naudai, varam uzzināt, kas slēpjas aiz šīs tirdzniecības. Lielākoties vainīgie ir organizēti noziedzības tīkli, taču, protams, iesaistītas ir arī privātpersonas. Nepieciešams palielināt Eiropola un dalībvalstu iesaisti, lai darbotos efektīvāk un uzlabotu informācijas apmaiņu.
Kādus izaicinājumus cilvēku tirdzniecības apkarošanā nes līdzi migrācijas krīze?
Ir svarīgi, lai “Frontex” vai jebkādas citas robežu kontroles aģentūras darbinieki, kas saskaras ar bēgļiem un migrantiem, saņemtu apmācību, kā atpazīt cilvēku tirdzniecības upurus. Jābūt skaidrībai - cilvēku tirdzniecība nav tas pats, kas cilvēku kontrabanda.
Ko vēl ES var darīt, lai palīdzētu cilvēku tirdzniecības upuriem?
Jāveicina sabiedrības informēšana, lai cilvēki zinātu, kā neiekrist lamatās. Jānodrošina, ka cilvēku tirdzniecības upuri saņem pienācīgu aizsardzību. Tādā veidā šie cilvēki varēs liecināt tiesā pret vainīgajiem. Šobrīd ir ļoti maz gadījumu, kad cietušie liecinātu tiesā, jo nejūtas pietiekoši aizsargāti.