Dzejnieku Jāni Sirmbārdi atceroties

Janvārī, Jumurdas bibliotēkā atcerējāmies un godinājām mūsu novadnieku dzejnieku Jāni Sirmbārdi. Bibliotēkā varēja iepazīties ar dzejnieka grāmatu un novadpētniecības materiālu izstādi "Jānim Sirmbārdim 85!“. Jumurdas Saieta ēkas logos varēja apskatīt fotogrāfiju izstādi "Te man savu mūžu zarot”, fotogrāfiju autore Inita Lapsa. Lai atsvaidzinātu savas zināšanas par dzejnieka Jāņa Sirmbārža dzīves faktiem, daiļradi, aicināju novadniekus piedalīties konkursā "Dzejniekam Jānim Sirmbārdim-85! “ Dzejnieka dzīves notikumu, faktu meklēšanā, darbu lasīšanas procesā tika rastas atbildes uz konkursa jautājumiem. Konkursa dalībnieku atbilžu aprakstos vēroju personīgu attieksmi. Veiksmīgas izlozes ceļā atzīmēšu Lindas Šmites, Ievas Vilnītes, Dainas Smeiles, Velgas Birkenšteines veikumu. Sirdi sildošas sajūtas mani pārņēma lasot mūsu novadnieces, rakstnieces Lindas Šmites veltījumu dzejniekam, kurā varam rast atbildes uz visiem konkursa jautājumiem. Vēlos arī jūs iepazīstināt ar Lindas Šmites veikumu.

        ,, Jumurdas pagasta “Kalna Jērcēnos”/”Jērcēnos” 1937.gada 13.janvārī dzimušajam vitāli dzīvīgajam zēnam, kuram “jāizzin līdz galam viss”, lasīt iemāca mājās uz laiku apmeties mērnieks. Ar to brīdi ceļš uz grāmatu pasauli piecgadīgajam Jānim ir vaļā: žurnāli, kalendāri, grāmatas, Bībele (šausmu literatūra) tiek pašam un vecaimātei, mātei, bet uz ganiem līdzi stiepjami pat smagie biezo grāmatu “ķieģeļi” – Latvju Dainas, kas mājās zeltspožām muguriņām sarindotas skapjaugšā.  Aizrautīgā grāmatu lasīšana (gaismā un tumsā) rezultējas ar to, ka Jumurdas septiņgadīgās skolas 2. klases skolēns Jānis Sirmbārdis uzraksta savu pirmo dzejoli, bet 5. klasē uz “Bērnību” konkursam aizsūta prozas darbu, kas iegūst 1. vietu, un zēns jūt, ka radošais nemiers laikam gan vairs nebūs rimdināms. Pēc Jelgavas pedagoģiskās skolas pabeigšanas Jānis Sirmbārdis kļūst ne tikai Pētera Stučkas LVU Vēstures un filozofijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļas students, bet “pilsētas savalgots laucinieks”, kam pa spēkam 1957. un 1958. gadā pastrādāt zilās miglas zemē, Kazahijas mežonīgajos plašumos, tās skarbajos vējos, no kurienes atvesti “Kazahijas dzejoļi”. Par pirmo publicēto dzejoli kļūst “Purva strazds”. Nopietnais, klusais, Ojāra Vācieša dzejas iedvesmotais jauneklis visu, kas viņam radīsies kā dzejniekam Sirmbārdim, pats dēvēs vien par Purva Strazda Dziesmu, bet tā skanēs, lai aicinātu “palikt cilvēkos, nevis neļaudīs”, ”kā bērnam par dzīvi priecāties”, “iesmaržot visu krūmu sev krūtīs, nelauzt, jo pasaulē briesmīgi daudz ir aplauztu ievu”.   Vajag piecus gadus, lai nākamais Purva Strazda Dziesmu radītājs 1962. gadā rokās turētu savus pirmos, trauslos “Asnu zobenus”, kam cits pakaļ citam sekos vēl četrpadsmit (kopā 15) dzejoļu krājumi, arī bērniem – “Āzīša ābece”.  Pirmā darba pieredze gūta studentu žurnālā “Steidzies lēnām”, pēc tam laikrakstā “Literatūra un Māksla”, un sūrais, citiem, ne sev atdotais mūža darbs izdevniecības “Liesma” redakcijā. (Ja grāmata izdevusies, slava tiek autoram, ja neizdevusies, redaktora vaina.)  Ak, mūžs, cik strauji, kā kaleidoskops griežas dienu bites! No vāra brūkleņzieda uz augsto siena pantu kā Gaiziņkalns un  kartupeļu rakšanu Ērgļos, kur mēnesi padzīvots “Meņģeļu” kalnā, labi pārredzot vēl nesatrūkušo laiku, saklausot koru dziesmas ar paša vārdiem. Mūža dienas, saulstaru atslēgām saslēgtas, paiet, meklējot nesamākslotu svaigumu, un īstos vārdus, izstāstīt nātru smaržu, augot un mainoties, veicot Dzejas mājas kapitālremontu, lai Purva Strazda Dziesma nevienu netiesātu, bet pasauli rādītu rotaļīgi viegli, lai negrab “vārdi kā krusa uz skārda jumta”, jo dzīve taču “raiba, raiba, raiba. Nejauka … Vislabākā”. Kad uzradies trīspadsmitais dzejoļu krājums, nav divu domu, tam jādod nosaukums “Velna ducis”, jo trīspadsmit taču liktenīgais skaitlis, jo paša mūžs un daudz kas cits aizsācies 13. datumā. Dienas nemanot nomainās, dienās un naktīs pārceļot vārdus no svešas mēles: krievu, baltkrievu, ukraiņu, gruzīnu, lietuviešu, vācu. Līdz kādudien (2015.gadā) “Kalna Jērcēnos” tieši Zāļu dienas vakarā pārplīst laiks, un iestājas neaizmirstuļu pļāvēja atskaidrošanās.   Ir noticis, kā dzejnieks visiem vēlējis – Jāņa Sirmbārža “mūžs kā  uz sienas freska no krāsainām lāsītēm zib”. Un ar krāsām neskopojas savas sūtības apziņa, nesamākslotība, dzimtenes mīlestība, dzīves mīlestība, godīgums, darbs, darbs, darbs.

jo veči guļ un večas guļ
jo vīri guļ un sievas guļ
jo visi lielie bērni guļ
jo visi mazie bērni guļ
un tikai dzejnieks niekus kuļ
pats savā nodabā

No slapjiem žagariem uguns ir kurta, tā kvēlo vēl šodien. Vēl sešas pagales Jāņa Sirmbārža dzejas pavardā, un tās moderno, digitalizācijas skarto lasītāju, tavu brīnumu!, SPĒJ sasildīt/pārsteigt/apburt/suģestēt ar domu skaidrību, aforistiskumu, vieglumu, rotaļīgumu, muzikalitāti, bet pats svarīgākais – ar cilvēcību, KAS MASKU NEPAZĪST, NEZINA DIVKOSĪBU, POPULISMU, IZLIKŠANOS, PAŠLABUMA MEKLĒŠANU.

***Paldies par konkursu! Esmu atradusi tik daudz nezināmā un reizē veldzējusies kā pie skaidra avota. Atceros astoņdesmito gadu sākumā Jāni Sirmbārdi bieži braucam ar Daugavpils-Cēsu autobusu un izkāpjam Cirstu pieturā. Es kā bērns, paliekot autobusā un braucot tālāk uz dzimto Vecpiebalgu, zināju, ka viņš ir dzejnieks, redzēju , ka viņš tāds vienmēr sasarcis, nopietns, mazliet satraukts, aizmāršīgs, ar kaut ko savās domās aizņemts, portfeli pie rokas, vaļā žaketi, bet vairāk neko. Šodien savu nezināšanu pārvērtu par zināšanu. Uz “Jērcēniem” dzejnieks nebrauca dzejot. Tur viņu gaidīja nekad nepadarāmie lauku darbi, mīļās mājas, saudzējamā zeme, koki, senči, savs sākums un gals. “

Foto- Dzejnieks Jānis Sirmbārdis ar sievas kundzi Lidiju 2011. gada 23. jūnijā  Jumurdā ,,Kalna Jērcēnos”. Fotogrāfijas autore Inita Lapsa.

Informāciju sagatavoja 
Agita Opincāne,
Jumurdas bibliotēkas vadītāja