Latviešu dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs un atdzejotājs, Neatkarības kauju dalībnieks, Padomju represiju (genocīda) upuris.
Dzimis Praulienas pagasta (Madonas novads) "Lejasješku" zemnieku saimniecības rentnieka Pētera Rūdolfa Medeņa un viņa sievas Ievas ģimenē. Mācījies Praulienas pagastskolā, tad Madonas proreālskolā, Rīgas kultūrtehniskajā vidusskolā un Madonas vidusskolā (1910-1918). 1920. gadā iestājies Latvijas karaskolā, bet 1922. gadā iestājies Latvijas Universitātē, kur studējis baltu filoloģiju un no 1930. gada tiesību zinātnes. 
1926. gadā iznāca viņa pirmais dzeļolu krājums "Torņi pamalē". 1933. gadā iznāca dzejas krājums "Tecila” par latviešu sarkano strēlnieku "spožumu un postu''. Labākā dzeja sakopotas krāiumā "Dienu krāsanums" (1958). Gandrīz visi darbi publicēti piecu sējumu izdevumā "Jāņa Medeņa Raksti" (1985-1989), kas izdoti ASV.
Bijis Latviešu Konversācijas vārdnīcas redakcijas atbildīgais sekretārs (1921-1937). 
Pēc Otrā pasaules kara dzejnieks ilgus gadus pavada izsūtījumā un ieslodzījumā Gulag soda nometnē, ko viņš izcieta Noriļlaga nometnē, vēlāk nometinājumā Irkutskas apgabalā, Arhangeļskā Sibīrijā (Krievija).
 Dzejnieka Jāņa Medeņa un Almas Medenes ģimenē dzimusi meita Maija Poiša (1934–2018) - folkloriste, dialektoloģe, skolotāja. 1959. gadā apprecējies ar tēlnieci Leu Davidovu (1921-1986), viņu ģimenē dzimis dēls Vidvuds Medenis (1960) - radiožurnālists un literāts.