Dzejniece.
Dzimusi Rēzeknes apriņķa Barkavas pagasta Murmastienas sādžas "Skalbjudambjos" (tagad Madonas un Varakļanu novads) Antonijas un Alberta Bārbalu četru bērnu ģimenē. Mācījusies Murmastienes septiņgadīgajā skolā, Varakļānu vidusskolā, Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras nodaļā. 
Pēc augstskolas beigšanas strādājusi Slokas 1.vidusskolā par skolotāju un bibliotekāri. No 1959.gada līdz 1967.gadam bijusi daiļliteratūras redaktore izdevniecībā "Liesma". Strādājusi par literāro konsultanti laikrakstā "Padomju Jaunatne", atdzejojusi no krievu valodas. 
1960. gadā uzņemta Rakstnieku savienībā.​ Pirmie dzejoļi sacerēti Varakļānu vidusskolā, pirmā publikācija parādās žurnālā "Karogs". Pirmais dzejoļu krājums "Zeme rūgst" izdots 1960. gadā. Sekojuši krājumi: "Arī kadiķi zied…" (1964), "Laimes pakavs" (1967), "Manas miglas" (1969), "Saules pirtī" (1971), "Melni mani kumeliņi" (1979), "Aiz kalna" (1979), "Pa sirmu rasu" (1987), "Tu esi aicināts", "Dvēselīte mana" (1993), "Ļauj, debestiņ" (1994), "Sūnekļa alts" (2000), "Atgriezies, dzērvīte mana" (2003).
Rakstījusi dzejoļus arī latgaliešu valodā.
Murmastienas pagastā izveidots Martas Bārbales parks, iestādīta bērzu birzs "Martas birze" (2001), kas ved uz dzejnieces dzimtajām mājām "Skalbjudambji".