Dabas pētnieks un dabaszinību popularizētājs, skolotājs, neprofesionāls mākslinieks.
Dzimis Madonas apriņķa Kusas pagasta "Ziemciešos" (tagad Aronas pagasts). Pasaules kara laikā nonācis Krievijā, kur Petrogradā beidzis A. Čerņajeva reālskolu un iestājies Meža institūtā, taču 1919. gadā atgriezies Latvijā. Kā 4. Valmieras kājnieku pulka karavīrs viņš iesniedzis dokumentus Latvijas Augstskolas dabas zinātņu fakultātē. 1922. un 1923. gada vasarā Jānis Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības mācību līdzekļu nodaļas uzdevumā vāca un kārtoja herbārijus.
Iznākuši viņa sarakstīti izdevumi "Herbarijs. Vadonis augu vākšanā" (1921), "Dziedniecības augu kultivēšana un vākšana Latvijā" (1924), "Mūsu pavasara augi" (1924), "Botanisko ekskursiju piezīmes un aizrādījumi stādu vākšanā" (1924), "Ilustrēts stiebraugu noteicējs" (1933).
Devies trimdā uz Zviedriju. Savas mākslinieciskas dotības glezniecībā attīstījis brīvmākslinieka Anatolija P. Bajena studijā (1916-1918.) Pēterpill. Viņš ir daudz ceļojis, visur apmeklēdams mākslas mūzejus. Viņa darbu izstādes notikušas ASV (Sirakūzā 1970. gadā un Kalamazū 1974. gadā, Stokholmā 1976. ggadā un vairākas skates Uplandes Vēsbijā (Zviedrija). Daudzi Jāņa Kaķīšadarbi ir privātpersonu un Vēsbijas kultūras pārvaldes īpašumā.