Kārlis Ozols (1882. gada 8. maijs — 1941. gada 23. jūnijs) bija Latvijas diplomāts, publicists. Dzimis Veļķu pagasta "Smītēnos" (tagad Liezeres pagasts) zemnieku ģimenē. 1900. gadā pabeidza skolu Irlavā. 1907. gadā kā eksterns pabeidza reālskolu Pēterburgā. Vēlāk iestājas Rīgas politehniskajā institūtā, Inženieru nodaļā, kuru absolvēja 1914. gadā kā inženieris- tehniķis. Tai pat laikā, no 1906. līdz 1913. gadam, strādāja dažādās Krievijas impērijas rūpnīcās. 1915. gadā Galvenā artilērijas pārvalde nosūtīja viņu uz ASV kā speciālistu.1919. gadā bija ASV latviešu delegāts Parīzes Miera konferencē. No 1920. gada bija Latvijas valdības tirdzniecības pārstāvis ASV. Šajā pat gadā uzsāka savu dienestu Latvijas Ārlietu ministrijā. Šī gada oktobrī kļuva par Reevakuācijas komisijas priekšsēdētājs Maskavā. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1921. gada janvārim.No 1923. līdz 1929. gadam Kārlis Ozols bija Latvijas Republikas sūtnis PSRS. 1929. gadā iesniedza lūgumu atbrīvot no šī amata. Pēc tam strādāja Ārlietu ministrijā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, darbojās vairākās sabiedriskās organizācijās un žurnālistika. Pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma tika atlaists no amata. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 25. augustā tika apcietināts, oktobrī pārvests no Latvijas uz cietumu Maskavā. 1941. gada 23. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāvessodu, kurš drīz pēc tam tika izpildīts.