Joanns Žuravskis (dzimis 1867. gada 25. septembrī Ļaudonā, miris 1964 gada 31. martā Rīgā) bija Latvijas pareizticīgo baznīcas virspriesteris. Kopš bērnības ar brāli un māsām apmeklēja dievklapojumus baznīcās, kur kalpoja viņu tēvs, dziedāja baznīcas korī. Pēc skolas pabeigšanas 1884. gadā iestājās Rīgas garīgajā seminārā, ko absolvēja 1890. gadā. No mācībām brīvajā laikā Ivans Žuravskis dziedājis Kristus Piedzimšanas katedrāles arhijereja korī. Pēc Rīgas garīgā semināra pabeigšanas norīkots par psalmotāju Ventspils Visu svētko baznīcu, bet 1891. gadā pārcelts uz Rīgas Debesbraukšanas baznīcu.1892. gada 19. februārī viņu Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs Brjancevs iesvētīja par pareizticīgo mācītāju (priesteri) Jēkabpils Svētā Gara baznīcā. Pēc tam 1895. gadā norīkots uz Mārcienas Sv. Alekseja pareizticīgo divenamu. Paveica daudz šīs draudzes labā. Pateicoties viņa centieniem, tika atrestaurēts baznīcas ikonostass, kapsētā uzbūvēta kapliča, 1899. gadā uzbūvēta draudzes skolas ēka. Par savu darbību viņš vairākkārt saņēmis pateicības no Rīgas un Mītavas Arhibīskapa Agafangela (Preobraženska).

No 1902. gada līdz 1913. gadam kalpo Ventspilī, sākotnēji — Visu svēto baznīcā, no 1906. gada — Nikolaja baznīcā.1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sākoties, t. Joanns devies evakuācijā. 1916. gada martā t. Joanns (Žuravskis) iesvētīts par protojereju (virspriesteri).Pēc atgriešanās Latvijā, no 1920. gada 1. janvāra t. Joanns kalpojis Svētā Nikolaja cietuma baznīcā Rīgā, kā arī Svētmocekļa Firsa mājas baznīcā, kas atradusies Rīgas Firsa Sadovņikova nespējnieku namā. Starpkaru laikposmā t. Joanns Žuravskis bijis Ticības mācības pasniedzējs, līdztekus tam dažās mācību iestādēs viņš pasniedzis latviešu valodu.

1935. gada 16. maijā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada rudenī padomju varas pārstāvji slēdza Sv. Nikolaja cietuma baznīcu un Sv. Firsa mājas baznīcu. Taču tēvs Joanns turpinājis savu kalpošanu Rīgas baznīcā par godu Dievmātes ikonai "Visu Noskumušo Iepriecinājums". Par spīti ticības vajāšanai, tēvs Joanns turpina noturēt dievkalpojumus, atklāti sludinot Dieva vārdu un drosmīgi nosodot bezdievju varu.

1941. gada 6. decembrī metropolīts Sergijs Voskreneskis apbalvoja tēvu Joannu ar mitru.

Nacistu okupācijas laikā, lai glābtu ebrejus no iznīcības, tēvs Joanns viņus kristījis pareizticībā. 1945.-1946. gados viņš papildus kalpojis arī Rīgas Vissv. Dievmātes Pasludināšanas — Sv. Nikolaja dievnamā.1900. gadā protojerejs Joanns Žuravskis izdeva liturģisko dziedājumu krājumu latviešu valodā ar notīm, kuru plaši sāka izmantot latviešu pareizticīgo draužu ticīgie.Aptuveni 1930. gadu beigās protojerejs Joanns Žuravskis izdevis grāmatu "Vecā mācītāja piezīmes" — garīgo dienasgrāmatu, kurā priesteris aprakstījis savas garīgās izaugsmes pieredzi. Tāpat trīsdesmito gadu beigās viņš sagatavoja izdošanai dziesmu grāmatu, kura gan Otrā pasaules kara dēļ netika izdota un gāja zudumā.1957. gada 24. gadā protojereju Joannu sveica ar viņa 90 gadu jubileju un 65 gadiem priestera kalpošanā, Maskavas un Viskrievijas patriarhs Aleksijs I pagodināja viņu ar tiesībām nēsāt otru krūšu krustu.Pēdējos dzīves gados protojerejs cieta no vajāšanas — saņēma aizliegumu sprediķos izteikt "kārdinošu un nepiemērotus izteicienus, pimērus un faktus", kā arī norādījumu, kā arī "stingri sekot grāmatām". 1962. gadā tēvu Joannu piespieda parakstīt lūgumu atbrīvot no dienesta, pēc kā, neskatoties uz daudziem draudzes locekļu lūgumiem, viņš tika no sprediķiem pilnīgā atstādināts.